Par to, ka Rīgā mājo iedvesma, tagad vairs nešaubās neviens. Bez iedvesmas nav tādu svētku, kādus prot svinēt rīdzinieki. Bez iedvesmas Rīgai nebūtu tās mūzikas, dzejas un stāstu, kas te allaž dzimuši pārpārēm. Bet kur gan Rīga ņem savu iedvesmu? Kur tā šeit rodas?

No ūdens?
Jo pati Rīga jau pa lielai daļai ir tapusi no ūdens. Pirms 800 gadiem jūra atnesa šurp no Vācijas kuģus ar vīriem – fanātiskiem ticības karotājiem un pārgalvīgiem dēkaiņiem – kuri lēma: te jābūt viņu pilsētai. Latviešu zemnieks, iebraucis ārzemnieciskajā lielpilsētā, sacerēja dziesmu par to, ka Rīga stāvot ūdenī. Rīga gan nav starp pilsētām, kuras kārojušas sev “Ziemeļu Venēcijas” titulu, tomēr tā radusi allaž redzēt savu spoguļattēlu – atspulgu Daugavas ūdenī.

No vēja?
Dažādi vēji astoņos gadsimtos traukušies pāri Rīgai, un ko tikai visu tie nav atnesuši sev līdzi! Ar rietumvēju te ieradās svešzemju tirgoņu kuģi, smaržodami pēc Orienta garšvielām un Amerikas tabakas. Milzu kontinenta savādo elpu uzpūta austrumvējš, savu reizi griezīgs kā stepju klejotāja jatagans. Ziemelis ieradās pārvērst jumtus kupenās un dīķus slidotavās. Dienvidvējš nesa sev līdzi ziedošu pļavu un briestošu druvu mierīgo aromātu. Ne velti Rīgas simbols ir vējrāži – zelta gaiļi torņu galos. Rīdzinieki ir raduši turēt degunu pa vējam.

No zemes?
Kāds Rīgas dzejnieks reiz rakstīja – pilsētas namiem esot saknes, kas sniedzoties dziļi zemē un dodot tai spēku augt. Un šai tēlā ir dziļa patiesība. Rīga ir kā stāds, kas no svešas zemes atvests, iesakņojies un uzziedējis te – Baltijas jūras smilšainajā piekrastē. Saknes ir zemē. Un šo zemi sauc Latvija.
      1 no 2      
Rîgas DomeRDKPEuropeade